Kādreiz kāds Latvijā zināms un plaši pazīstams cilvēks stāstīja, kā izpaužas veģitatīvā distonija. Viena no pazīmēm, kuru viņš minēja bija, ka rodas sajūta it kā visi tev skrietu virsū. Smalkā twitter diskusijā nesen lasīju, ka tāda veģitatīvā distonija ir padomju laiku auglis, modernā pasaulē to pazīst kā nemieru jeb, izsakoties angļu mēlē, anxiety.

Būtībā jau tas to pašu vien nozīmē, ka tu raiti vadi savu ikdienas dzīvi, bet nepātraukti liekas, ka dažādi sīkumi, dažkārt nebūtiskas lietas iespiežas atmiņā un rada stresu, kas pēc tam atsaucas sliktā nakts mierā, trīcošās rokās, domās, kas spirāļojas, beigās arī saslimšanās. Turpmāk izteikšu dažādas domas, kuras var būt ļoti atrautas no realitātes.

Es domāju, ka tāds nemiers var būt cilvēka ikdienas sastāvdaļa, tādēļ, ka cilvēkam dabiski ir kādas mentālas problēmas, piemēram, depresija u.c. Tomēr manā ieskatā cilvēks sevi līdz šādai pozīcijai var arī novest, ja uzņemas darīt nepamatoti daudz, strādā daudz, pamatīgi izpaužas citās aktivitātēs, nespēj pārslēgt domas, cīnās visos laukos vienlaicīgi gan profesionālajā, gan privātajā sfērā.

Es apzinos, ka no visām likstām izvairīties nav iespējams, bet nevar dzīvot nepārtrauktā nemierā, uztraukumā par nākamo kafijas tasi. Ir jāmeklē balanss, citādi, kā jau minu iepriekš, balansa neatrašana var radīt dažādas tālejošas sekas. Var būt gadījumu, kad ir par vēlu, balansa atrašana ir nokavēta un nepieciešama profesionāļu palīdzība, bet vairumā gadījumu cilvēks var sajust, ka šauj pār strīpu.

Tajā brīdī, kad parādās tā sajūta, ir nevis jāturpina kapāties, kamēr melns gar acīm un jācer, ka izvilks, bet ir jāapstājas, jāpadomā, jāsakārto domas, idejas, tad jāturpina rīkoties. Šī pauze ilgtermiņā var izrādīties kritiski svarīga. Es iesaku ņemt šādas pauzes.

Man daudziem cilvēkiem, kas cenšos izdarīt visu, visu gribas teikt, lai viņi atslābst, darbi nepaliks nepadarīti, ja arī paliks, tad nekas. Pirmajā vietā ir jāliek sava labsajūta, sava laime. Jāpievēršas nevis ikdienai, bet darbībām, kas to laimi rada.

Kāpēc skrējieni un kāpēc kalni? Bieži vien dzīve paiet skrējienos, mēs skrienam, lai pārvarētu kalnus. Es tikai aicinu padomāt, vai tas ir tā vērts, vai ir vērts skriet, lai pārvarētu tos kalnus. Citreiz ir vienkārši nepieciešams pārvērtēt to perspektīvu, paskatīties no cita skatu punkta. Saprast, vai tas ir tas, kas vajadzīgs, kas labsajūtu rada. Varbūt jā, varbūt nē, to tikai pats var zināt.

Noslēdzot šīs pārdomas, ja es gribu es ēdu kebabu, ja gribu, tad salātu lapas. Katrs, lai dara to, kas piepilda. Ja visi darīs, tad labāk būs. Šajā brīdī es izslēdzu savu realitātes aģenta lomu, pārslēdzos pie utopiskiem sapņiem par nevainojamu pasauli.

Bez mīlestības viss ir mazs!

karlis