Ir pagājis kāds laiks kopš esmu te iegriezies, bet es jau nerakstu tādēļ, lai izpildītu kādu kalendāru programmu. Es rakstu, kad man ir sakrājušies vārdi, domas un sajūtas. Vismaz es gribu domāt, ka rakstu tad.
Esmu konstatējis noteiktas cēloņsakarības. Dzīve mūs mētā augšā un lejā. Esot lejā, mēdzam sastapties ar skumjām, dažreiz skumjas izrausa nejauki cilvēki. Es esmu plašs jēdziena “labs cilvēks” piekritējs, tādēļ, prātojot analoģijās, “slikti cilvēki” mēdz izraisīt skumjas. Es piekrītu, ka tāds dalījums nav adekvāts un ir grūti vadīties pēc vienoties mērauklas, dalot cilvēkus labos un sliktos.
To reducējot līdz kaut kam saprotamam, lai gan es vēlētos domāt, ka varu nošķirot cilvēkus ar dzidrām domām (labie) no tiem ar duļķainām (sliktie), es pilnīgi noteikti to nevaru. Līdz ar to tas ir tīri mans subjektīvais viedoklis, kas rodas no manām sajūtām, šo cilvēku domām un darbiem. Es pārsvarā intuitīvi un loģiski identificēju šādus cilvēkus un problēmu risinu (lasīt: izslēdzu). Tomēr dažkārt gadās, ka šādi cilvēki manās domās saveido ligzdas.
Šobrīd es vēlētos domāt, ka esmu izkristalizējies, bet varbūt tas ir šaubīgs spriedums. Tomēr, atgriežoties pie cēloņsakarības, manī rodas dusmas, domājot par un aplūkojot dažādos ceļos (lasīt: sociālie tīkli) šos cilvēkus. Es pat neteiktu dusmas, varbūt tādas negatīvas pārdomas. Tajā brīdī, kad skatos uz šiem cilvēkiem, mans prāts darbojas kā uzvelkamā mašīna. Kad pārstāju skatīties, tad spirāle ir līdz galam atvilkta. Pret nākamo, kas man pretī nāks, es izšaušu visas tās lodes.
Manuprāt, šāda mana rīcība ir skumja un lieka. Šodien es to skaidri identificēju pirmo reizi. Tomēr, padomājot atpakaļ, secinu, ka tā esmu darījis vairākkārtīgi un cietēji iespējams katru reizi ir bijuši citi.
Pieturoties pie tās domas, es domāju, ka šī situācija ir kā pokerā, patiesībā vienīgais uzvarētājs ir tas, kas nodrošina iespēju to spēlēt, ieturot komisijas maksas. Analoģiski – patiesais cietējs no šīm domām un rīcībām esmu es pats.
Ir arī labās ziņas. Es esmu to apzinājies, tas ir pirmais solis, lai es no tā atbrīvotos. Es zinu, ka atbrīvošos, domas pāries vienaldzībā, tas jau daļēji ir noticis. Nevis tādēļ, ka nedomātu, bet tādēļ, ka ikdiena pārāk aizpildīta. Tomēr es apzinos arī to, ka nav dūmu bez uguns. Tā kā tas būs tāds abpusējs domu ceļš, kas kaut kur debesīs šķirsies, lai dotu vietu kam jaunam.
Es daudz labāk savu laiku veltītu tam, lai strīdētos gan par būtiskām tēmām, gan pilnīgām muļķībām. Es jau arī uz to virzos. Labas domas ir spēcīgs dvēseles ēdiens. Tagad iedomāsimies – esam meža vidū, mājā, peldam baseinā, skan mūzika, ir labi. Ir jau labi arī tāpat.
Es nezinu, vai šis bija dvēseles kliedziens, vai nesasmeļamas pārdomas, tomēr tas nu te ir. Lai lido kosmosā!
karlis