Šodien Latvijas rietumu daļā un galvaspilsētā no debesīm sāka krist baltas un vieglas sniegpārslas. Pēc drūmā un lietainā laika tas iedeva nelielu optimisma devu un prieku. Ļāva aizmirst reģionālās un lokālās raizes, dzīves pārdomas. Varēja vienkārši priecāties, slidināties pa vēl nenotīrītajiem trotuāriem, uzvilkt cepuri ar bumbuli galā, tvert to neaprakstāmo bērna prieku un laimi, neraizējoties par konsekvencēm.
Tomēr manī nedaudz mājo sajūtu, ka mēs visi un katrs personīgi atrodamies lielu pārmaiņu priekšvakarā. Tās nes gan Covid-19, gan lielais kapitālisma noliegums, gan citas perspektīvas idejas, kurām nav vienota vērtību pamata. Covid-19 daudzos gadījumos kalpo kā labs un efektīvs līdzeklis, lai veicinātu blakus idejas, kuras dzīvos starp mums, sabiedrības locekļiem vēl ilgi pēc tam, kad Covid-19 būs nonācis vēstures anālēs.
Man nav gluži iespēju nostāties pret jūru un vētru, es varu tikai aicināt un iedrošināt. Apturēt trakus jauniešus, kuri negrib ļaunu, tic labajam, bet līdz ar to iedrošina bīstamu ideju attīstību, es nevaru. Varbūt tas arī nav nepieciešams. Katrai paaudzei jāatstāj savs laika nospiedums. Tomēr es drīkstu par to izpausties un padomāt.
Es, kā jau esmu minējis citos rakstos, atbalstu dažāda veida pārmaiņas, lai arī tās ne vienmēr nes pozitīvu vēsti, tās neļauj iekrist stagnācijā. Tomēr visu pārmaiņu pamatā ir jābūt stabilai un drošai vērtību sistēmai, kas spēj vienot visu sabiedrību. Manuprāt, pārmaiņām, kuras šobrīd cenšas veikt aizvien plašākas cilvēku grupas, ir tieksme graut šo vērtību pamatu, dedzināt tiltus, kas var atstāt ļoti negatīvu nākotnes atspaidu.
Nākotnes plānotāji jau vairs nebaidās no kara starp valstīm, tie baidās no kara starp idejām, kas var novest pie kara starp cilvēkiem. Turpmāk paskaidrošu plašāk. Ir jānorāda, ka dažādiem spēlētājiem ir jāuzņemas loma un atbildība šajā procesā, tie ir gan sociālie tīkli, gan politiķi, gan paši cilvēki.
Ne pa velti ir teiciens “zelta vidusceļš”, tas zelta ir tādēļ, ka, to atrodot, vienlaicīgi zaudējuši un ieguvuši jūtas visi. Dzīve ir kompromisu māksla, brīdī, kad vairs nav iespējams rast kompromisu, jo puses nerunā, ir praktiski neiespējami rast adekvātu un pietiekamu risinājumu.
Eiropā, tai skaitā Latvijā, tas varbūt nav tik izteikti, bet tas sāk parādīties. Vakar Krišjānis Kariņš uzrunāja Latvijas sabiedrību, aicinot ievērot piesardzību un norādot, ka tiks paplašināts ierobežojošo pasākumu spektrs. Par šo uzrunu varētu un vajadzētu veidot diskusiju, kurā puses sarunājas, apspriežas un apmainās ar viedokļiem, veido argumentus. Bet tas nenotiek.
Rodas situācija, kurā ir divas frontes. Vieni – Kariņš ir labs, jāievēro ierobežojumi, otri – Kariņš nekam neder, viss ir slikti. Šīs grupas savā starpā apmainās apvainojumiem, tās nediskutē, tās vien noteic, ka otra grupa ir idioti, pat nemēģinot argumentēt. Tas ļoti polarizē, izzūd tā diskusija, līdz ar to vairs nav grupas, kas stāvētu pa vidu. Sabiedrības daļas tiek tālinātas viena no otras, nevis tuvinātas. Tas pats ir attiecībā uz daudziem jautājumiem – maskas, Covid-19, partnerattiecības, Trampa vai Baidena atbalsts.
Abas grupas ir pārliecinātas par savu taisnību, lai gan tā patiesība ir kaut kur pa vidu, šo vidu vairs nav iespējams atrast. Ja nenotiks kādas izmaiņas, tad šie cilvēki nākotnē ne tikai apmainīsies ar rupjiem komentāriem, bet arī iesaistīties asākos konfliktos. Šāda situācija nav pareiza un nav pieņemama. Es to esmu aprakstījis, kā es to redzu.
Tas, ar ko vēlos nobeigt, ir nenosodiet cilvēkus, neieņemiet pozu, ka visi citi ir idioti, runājiet ar cilvēkiem, aizstāviet savu viedokli, ļaujiet citiem aizstāvēt savējo, tikai tā sabiedrībai ir iespējams veiksmīgi funkcionēt un attīstīties.
Tikmēr es pats no visas sirds cenšos nevienu nenosodīt. Stāstīt un pamatot savu viedokli, argumentēt, diskutēt, runāt, rakstīt. Meklēt nevis savu taisnību, bet patiesību. Meklēt zelta vidusceļu, kompromisu ikvienā dzīves situācijā.
Lai sniegs un pozitīvisms piepilda Latviju un mūsu sirdis!
karlis