Atskatoties uz pagātni, man ir tendence uz āru paust savas skumjas un pārdzīvojumus, bet slēpties, kad jūtos labi. Citreiz, veroties atpakaļ, negribas gremdēties tikai sāpēs, tāpēc ir jāraksta arī par priecīgiem notikumiem un stāstiem. Tas nepieciešams, lai labāk izprastu, ka ir jau arī brīži, kad sokas burvīgi. Varbūt citreiz par to nerakstu, jo tādas sajūtas nāk tik reti un liekas tik neaptveramas. Cerams, ka man to izdosies transformēt tādā pastāvīgā stāvoklī, kad manī vairumā mājo prieki un laimi, nevis sāpes un ciešanas, bet to jau rādīs tikai laiks.

Man par visu aizgājušo laiku ir radušās vairākas pateicības. Sākotnēji vēlos teikt paldies visiem tiem, kas stāv ar mani, stāv man blakus, lai arī kas nenotiktu. Kā izrādās tādi cilvēki ir un ir patiešām daudz, tas patiesībā ļoti iepriecina, jo grūtos brīžos tas visu padara nedaudz vieglāku, dažreiz pat daudz vieglāku. Ir jāatzīst, ka tiem labajiem cilvēkiem nebūtu gluži liela jēga bez tiem sliktajiem, tāpēc jāsaka paldies arī visiem tiem neliešiem, kas mani ir vilkuši uz leju, nesuši cauri ciešanu upēm, izmantojuši un ieveduši kārdināšanā. Viss tas mani ir atvedis tur, kur esmu šobrīd. Pārsteidzošā kārtā ir jāatzīst, ka pagaidām esmu diezgan labā vietā.

Es noteikti nevarētu teikt, ka eju uz gaismu. Vairāk eju uz patiesumu. Lai arī manā prātā gan dienā, gan naktī spokojas neskaitāmi pagātnes rēgi, tas viss lēnām izzūd un es jūtos laimīgs. Jūtos laimīgs un piepildīts pats ar sevi. Darbu jūras, aizņemtas dienas tas, protams, viss nekur nav zudis, bet tā zemējošā sajūta, manuprāt, šobrīd ir laime. Tomēr ir ļoti grūti par šo rakstīt. Visu laiku tā sajūta, ka kādam noskaudīs, bet vēlos ticēt, ka stāvu tam pāri.

Es esmu latvietis. Es jau zinu, ka pēc laimes nāks nelaime, tāpēc pārāk ļoti nesapriecājos, bet ļaujiet man izbaudīt vismaz šo mazo laimes sprīdi. Par tādām formulām domājot, varu vien ieteikt klausīt sevi. Pirms visām rīcībām vajag apstāties, padomāt, vai tas ir tas, ko patiešām vēlos. Vai tas ir tas, ko es daru, lai justos labi un laimīgs, vai tāpēc, ka tas tā vienkārši ir jādara. Mazāk tās “vienkārši jādara lietas”, vairāk tas lietas, kas to laimi un piepildījumu nes.

Citreiz es vēlos būt traks, dzīties pēc tās laimes un mīlestības, to jau nevienam nedrīkst liegt. Ir jau ļoti jauki vienmēr, ka galamērķī arī tas viss sagaida. Ir vairāki uzdevumi. Veiksmīgi pabeigt iesākto, izcīnīt vēl dažas cīņas, tikt vaļā no tiem rēgiem. Es iztēlojos, ka no sākuma jātiek vaļā no tiem, kas vajā dienas gaišajā laikā, pēc tam no tiem, kas vajā naktīs. Ticu, ka laiks to visu izdarīs, ja ne laiks, tad mazas rozā ripiņas (juridisku apsvērumu dēļ – šis ir joks).

Kad tās cīņas būs izcīnītas, es aktīvi pievērsīšos četrām jaunām lietām, kuru secība vēl nav apzināta un tai arī nav nozīmes. Tās būs – suns, bērni, minivens, māja. Lēnām kļūstu vecs, bet bez sapņiem jau grūti dzīvot. Galvenais noturēties pie tiem īstajiem cilvēkiem, kuru vārdi, darbi un smaidi silda sirdi.

Es centīšos darīt visu to labāko un ļaušu laikam izdarīt visu pārējo,

karlis