Pārsvarā dzīvoju ar pārliecību, ka nevajag stipri piespiesties, lai paveiktu kādas būtiskas un izšķirošas lietas, dzīvē visam ir jānāk viegli. Nevis viegli tādā izpratnē, ka tas tiek nolikts priekšā, bet visam ir jānāk ar smagu darbu, kas neietver plašus sarežģījumus. Es varētu aprakstīt neskaitāmas reizes, no kurām man ir šāda pieredze. Es parasti cenšos dzīves situācijas nespiest, iznākumam, lai cilvēks par to būtu priecīgs, ir jānāk dabiski.

Nevaru noliegt, ka man patīk plānot, bet arī plāniem ir jārodas organiski, tad ir lielāka iespēja tos izpildīt. Plānos vienmēr ir jāpieļauj izmaiņas un tie nedrīkst būt akmenī kalti. Dzīvei ir jābūt vieglai un piepildītai ar jaukām emocijām un skaistiem brīžiem.

Dažkārt domāju par sev salīdzinoši tuviem cilvēkiem, ka viņi ir spējīgi ātrāk saņemties nekā to varu es. Man vajadzēja gandrīz desmitgadi, bet citi to izdara pēc 6 mēnešiem. Man ir jāiestarpina, ka to neesmu izdarījis vēl joprojām. Esmu tomēr spēris pirmos soļus, lai atrisinātu nepieciešamo, tas dod plašu viegluma sajūtu, bet vēl neesmu nonācis pie gala risinājuma, informēšu par turpmāko.

Cenšos vienmēr apskatīt neskaitāmi daudz tēmas, lasīt ziņu rakstus, domāt, bet nekad nespēju iedziļināties tik ļoti, lai pats to spētu aprakstīt. Manuprāt, pastāv daudzi margināļi viedokļi, kas staigā pa bezdibeņa malu, tiesību piešķiršana šiem viedokļiem mūs ved uz iznīcību. Iznīcība nav precīzais vārds, ved uz pārmaiņām, kas visiem būs sāpīgas un neatgriezeniskas. Manuprāt, šīs marginālās cilvēku grupas, domājot par iekļaušanu, šobrīd jau ved mūs atpakaļ attīstības un izaugsmes ceļā.

Lai arī es iepriekš uzstāju, ka man patīk viss jaunais, es tomēr esmu nepatīkami satraukts par noteikošo, negribu tam izgulties un izdzīvot cauri. Uzskatu, ka tas nav nepieciešams, tomēr uzskatu, ka atpakaļ ceļa vairs nav. Notiek būtiska pastāvošo vērtību maiņa, kas šobrīd, pateicoties straujajam laikmetam, eskalējas ļoti strauji un rezultēsies jaunajā normālajā, kas nebūs nedz jauns, nedz normāls. Pasaules un sabiedrību cikliskums ir uzskatāms, neatkarīgi no tehnoloģiskās un cita veida izaugsmes.

Tas nozīmē tikai to, ka ir jārod veidi, kā ar to sadzīvot. Lai gan tas ir ļoti nepareizi, ir jāveido mazais burbulis. Es vairs nevaru precīzi citēt, kurš to reiz ir teicis, bet visu pasauli nevar izglābt, vienīgā iespēja ir veidot to mazo stūrīti, kuru piepildīt ar cilvēkiem, kas tev patīk, un vērtībām, kas tev tuvas. Tas arī var potenciāli būt sarežģīts process, jo cilvēki var būt ļoti nodevīgi un ļauni, ļaunām sirdīm un tumšām dvēselēm. Par laimi to diezgan ātri var novērtēt un pamanīt, kas ļauj doties tālāk.

Kad viss iepriekš minētais ir izdarīts, tad var sākt plānot, kā visskaistāk izgleznot to savu veidoto stūrīti, kā tam uzcelt visaugstāko mūri, uzlikt vislielākos vārtus, lai atvērtu tikai tad, kad laikapstākļi būs noskaidrojušies. Vēl, protams, ir jāuztraucas par to, lai arī tas stūrītis nekļūst pārāk margināls. Domāju, ka tas viss ir izdarāms, ja arī stūrītī esošie cilvēki ir dažādi, radošām domām piepildīti, bet citus viedokļus ieskaujoši.

Pievēršoties raksta nosaukumam, kādēļ tā. Man nav viennozīmīgas atbildes, bet domāju, ka es redzu realitātes, es tās izbaudu, izdzīvoju, piepildu, bet uz tām visām skatos caur iepriekšējām atblāzmām, kas tomēr kaut kādā mērā virza mani uz priekšu, virza uz rezultātu, kā arī palīdz saprast, kas ir īsts, kas ir pareizs.

Es cenšos turēties pie tā īstā, pareizā, svētām vērtībām, bet līdz ar to iet līdzi laikam un izbaudīt visu jauno, stāstīt aizvainojošos jokus, jo uzskatu, ka tie dzīvi padara skaistu un priecīgu. Ēst garšīgas maltītes, runāt ar izglītotiem cilvēkiem, strīdēties ar viņiem un tad izkauties, bet runāt tik un tā, priecāties par visu skaisto, es vienkārši baudu, baudu to, ko var baudīt.

Pagaidām esmu laimīgs cilvēks, ceru, ka drīz to varēšu pateikt arī bez pagaidām, bet latvieša mierīgā mentalitāte manī ir stipri spēcīga. Ja tu neko nesaprati, tad padomā, kā jūtos es, tās augstāk ir manas domas.

Lai mīlestība, realitātes un atblāzmas ir ar jums,

karlis