Savā dzīvē esmu sasniedzis tik augstu vai tieši pretēji zemu punktu, ka varētu visu šo pārdomu stāstu uzrakstīt vien ar Teilores Sviftas pēdējo divu albumu dziesmu citātiem. Vispārējā saprāta labad es to tā nedarīšu, lai šo domu veido manis paša izvēlēti vārdi un to savstarpējie virknējumi.

Esmu iztēlojies, ka visdzidrākās domas dzimst staigājot, it īpaši svaigā gaisā. To varētu skaidrot ar zvaigžņu stāvokli, tomēr manā prātā izskaidrojums ir vienkāršs un tīri fizioloģisks, proti, asinis riņķo ātrāk, līdz ar to smadzenes ir labāk apasiņotas, kas palīdz labāk raisīties domām. Tādēļ, veicot rūpīgus darbus, ir būtiski laiku pa laikam atvērt logu un ielaist svaigu gaisu, lai prāts neaptumšojas un spēj veiksmīgi izslīdēt cauri pat drūmākajām domām.

Sasaistīt šo pastāstu ar tādu dzīves filozofiju var būt apgrūtinoši, tāpēc es to logu atveru un tomēr cenšos to izdarīt. Citreiz sanāk uzņemt taisnu skatienu un doties uz priekšu, neskatoties apkārt. Šādās situācijās rodas duļķainas idejas, kas var veidot neveiksmīgu dzīves ritējumu. Ir būtiski, virzoties uz priekšu, to galvu pagrozīt, aplūkot, kas notiek apkārt. Es nedomāju tādu putnu biedēkļa vai vēja rādītāja taktiku, kas tikai skatās apkārt, bet saprāta robežās gan palūkoties apkārt ir vēlams.

Tikai palūkojoties riņķi, ir iespējams izanalizēt, vai ir izvēlēts pareizais ceļš un nenovirzīties no uzņemtā kursa, jo tad var redzēt, ka arī apkārt notiek pareizās un īstās lietas, kas tikai palīdz. Vārdam “apkārtne” var būt dažādi saturi un piepildījumi, tās var būt idejas, mājas, domas, koki, tie var būt arī cilvēki.

Idejas, mājas un koki stāv uz vietas un tādējādi, dodoties uz priekšu, tie ainavā nomainās. Citādi ir cilvēkiem, tās ir izvēles un sajūtas. Sajūtas ir sarežģīti aptvert pat domās, aprakstīt gandrīz neiespējami, ir svarīgi un būtiski justies labi, piepildītam. Veiksmīgos gadījumos atrodas cilvēki, kas ir spējīgi radīt labas sajūtas, tie cilvēki nav jāņem līdzi savā ceļā, jo katram ir savs ceļš ir ejams, ir svarīgi to cilvēku turēt sev blakus, vienlaikus apmainoties ar savstarpēju atbalstu, sirsnību, varbūt pat mīlestību.

Es cenšos sarežģītu konceptu uzzīmēt ar vienkāršu valodu un raitiem vārdiem, tas ir uzdevums. Nedaudz par tiem cilvēkiem. Varbūt var rasties iespaids, ka pilna pasaule ar tādiem cilvēkiem, jāmin jau, ka pārsavarā tas būs tas viens un vienīgais cilvēks, varbūt katram savs, varbūt nē. Tas ir laika jautājums. Cilvēki ir dažādi, tas ir labi, tas pasauli padara par krāšņāku vietu, kurā dzīvot, kuru tolerēt. Ar to sava ceļa cilvēku tām domām ir jāsakrīt, varbūt pat ne domām, bet idejām un vērtībām, par domām var un par domām ir jāstrīdās.

Tam cilvēkam ir jāieskauj daudz. No vienas puses jāspēj rast vienkārši risinājumi sarežģītām lietām, no otras puses jāzīmē zvaigznes. Nav iespējams forši nodzīvot, nezīmējot tās zvaigznes, nerunājot tās muļķības, nesmejoties par tām stulbībām, nesmaidot par niekiem. Labas lietas nāk jaukos komplektos. Tāds mans novēlējums ir – neļaut tam vējam pūst.

Ja ir sajūta, ka, dodoties ceļā uz priekšu, šāds brīnumains cilvēks uzrodas, vajag varbūt nedaudz apstāties, ieskatīties tajās acīs un to novērtēt, nepalaist to vējā, izbaudīt daudzus mirkļus. Neļaut tām krusām un vētrām, jo tās būs vienmēr, to graut. Turēties, ļaujot tām pasaulēm lūzt, gan jau jaunas radīsies, vienlaikus nepazaudējot to ceļu.

Tad meklēsim tos, kas tās zvaigznes zīmē. Tāds emociāli jūtīgs šis gabals, tomēr priecīgs. Lai prieki un laime mūs vieno, ļauj negācijām un ļaunumam pagaist. Ja sajūtu līmenī ir labi, tad jau pārējo izvilksim.

Veiksmes ikvienā un visos izaicinājumos,

karlis