Es dažkārt daudz domāju, vai te ir nepieciešams rakstīt, kādēļ rakstīt un labumu no tā. Reizēm tomēr ir jāraksta, lai palaistu domas, kas iekšā sēž, plašumos, lai tās lido un skrien, atrodot sev mājvietas. Citādi var gadīties, ka šīs domas iemitinās prātā un vairs nav aizdzenamas.

Laiks kopš pēdējā ieraksta ir pagājis krāsaini. Pēdejais ieraksts tika ielikts sāpīgas vilšanās priekšvakarā. Es ticēju, ka to varēs novērst, bet reizēm pat ar manu absolūto ticību ir par maz. Daudz par to domāju, kā to vērst par labu, ko darīt. Muļķības darīju, izmisīgas lietas.

Gāja laiks, auga manas domas. Domas nonāca pie secinājuma, ka varbūt ir vienkārši jādzīvo saskaņā ar sevi, jāatgriež sevī tā mīlestība. Jāmīl sevi, jāmīl cilvēki sev apkārt un jābūt patiesam. Mīlestība vienmēr visu atrisina, varbūt tā neliekas, varbūt sākumā sarežģī, bet beigās tā visu atrisina. Glābj dzīves, rada saullēktus un priekus.

Es ticu tam piepildījumam, kas nāk no mīlestības. Ticu, ka ar to varu piepildīt visu pasauli. Lai cilvēki man neuzgrieztu muguru, bet noticētu, ka viss ir iespējams, pieņemtu saskaņotākus lēmumus, nodzīvotu laimīgāko dzīvi.

Sen zināma paruna vēsta, ka bez cīņas nav uzvaras, tomēr argumentēju, ka cīņa parasti saistās ar ieročiem. Manuprāt, galvenais ierocis jebkurā cīņā ir prasme sarunāties, rast kompromisus un, protams, mīlestība. Kā dzejnieki saka – bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs!

Ja tevī ir ticība sev, mīlestība pret tuvajiem un sevi, tad tā liesma neapdzisīs, tā turpinās mirdzēt līdz pašam mūža galam, neviens to nesaulauzīs un nenolauzīs. Viss notiks tā kā tam ir jānotiek.

Beidzot šo romantisma frāzējumu, es neizbēgami naivi un pārdroši ticu labajam. Ticu, ka pastāv dzīve, kurā sliktais neuzvar. Es ticēšu līdz pašam, pašam pēdējam brīdīm, jo nespēju iedomāties, ka kāds man spētu pierādīt pretējo.

Lai mīlestība mājo sirdīs vienmēr un no katras vilšanās var iziet ar jaunu cerību, kurā pati mūžība mājo,

karlis