Šī raksta nosaukums ir tāds spēcīgs, lai gan tam ir neskaitāmas šķautnes. Šie vārdi manā prātā iemaldījās, pateicoties pavasarim, steidzu uz kādu neatklājamu tikšanos, saule vizēja, debesis bija zilas, un es prātoju, kādu dziesmu, lai es paklausos. Es vēlējos sākt ar April Showers, kuru izpilda ProleteR, tomēr nolēmu, ka ir jāsāk ar tik vienmēr iederīgo un nepārspēto Coldplay, kuru skaņdarbu Every Teardrop is a Waterfall mani domu sākotnējie aizņemti uzskatīja par vispiemēroto tik skaistai dienai. Šī viennozīmīgi ir viena no un primārā šķautne raksta virsrakstam.

Atgriežoties tādās reālijās, citreiz jau tās asaras birst lielas kā ozola zīles. Šodien ļoti daudz dziesmu vārdi lidinās manās domās. Es reizēm nezinu, kāpēc notiek lietas. Cenšos jau vienmēr rast kādas atbildes, vēlos teikt, ka tādas ir.

Pēdējais laiks ir izteikti parādījis, ka neskaidros laikos, kad viss apkārt šūpojas, ir iespējami neticami brīnumaini un interesanti notikumi. Ir iespējams atrast sevi, drošu vietu, kurā patverties no visas pasaules, no visa ļaunā, no visa, atrast sirsnību. Visu vēl interesantāku mēdz padarīt tas, ka vairs nav iespējams redzēt tos ceļus. It kā ir viegli saprast un apzināties, kādas rīcības radīja tās sajūtas, bet nav iespējams saprast – kāpēc. Vai tas ir laika nospiedums, vai likteņa zīme. To jau nezina neviens.

Forši cilvēki, kad tie no sevis izloba jaukas domas, veido labas sajūtas. Tas sajūtas izlido kosmosā, lai radītu laimi. Laime ir radusies, atvērusies un izplūdusi. Laime savienojumā ar mistisko nezināmo, bet labo priekšnojautu. Daudzajiem skaistajiem notikumiem un piepildītajiem sapņiem. Varbūt tas ir pavasaris, varbūt tā ir tā dzīves smarža.

Ir ļoti interesanti apzināties un saprast, ka pēc ilgiem laikiem es atkal rakstu par laimi, nevis par sāpēm un ciešanām. Vienu dienu pārlasīju savus memuāra ierakstus, secināju, ka tie visi ir par vienu un to pašu, par izlaušanos. Par braukšanu pa apli un lielo vēlmi vienā brīdī no tā izgriezt.

Tās sajūtas varbūt nav pārgājušas, bet laiks noteikti tās ir ļoti sadiedzējis, tāpēc dzīvē bija pienācis mirklis, kurā sirds un nojauta ir gatava jaunām sajūtām, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Nevar noliegt, ka tie ar laiku arī nāca, tāpēc es vēl joprojām ticu brīnumiem gan lieliem, gan maziem.

Atgriežoties pie tām atbildēm, par kurām minu sākumā. Tās ir vairākas. Pirmā noteikti ir mīlestība, ir jāmīl mīlestība, jāmīl sevi, jāmīl savi apkārtējie, jādara jaukas lietas un jacenšas īstenot vislabāko iespējamo attieksmi. Mazāk vai vairāk tas arī izdodas. Otrā atbilde ir gatavība, gatavība uzņemt to laimi, gatavība ļauties, gatavība mesties piedzīvojumā. Tas viss kopsakarā veido vēlmi neatkāpties, pieturēties, cīnīties.

Tomēr brīnumi notiek tieši tāpāt kā krīt zvaigznes – skaisti un ātri. Ja tu paspēj to vēlēšanos ievēlēties, tad viss saiet, ja nē, tad esi nokavējis. Kaut kādā mērā viss ir noslēdzies, tomēr tas ir mainījis mana prāta stāvokli no miglainas cerības uz faktiskiem pierādījumiem. Šis nav gluži tas, ar ko vēlos pabeigt. Jo nots ir nedaudz nepareiza.

Es vēlos pabeigt ar vārdiem, ka mīlestība vienmēr atradīs ceļu, par mīlestību ir jācīnās, tā ir jāgodā, tā reti nāk, tai nedrīkst ļaut nevērīgi aizlidot vējā.

Es redzu, ka tulpes aiz loga jau plaukst.

Uz drīzu tikšanos,

karlis