Pēdējā laikā esmu uzklausījis vairāku cilvēku pārdomas par dzīvi, refleksijas par dažādiem notikumiem, saņēmis arī jautājumus par iespējamiem turpmākajiem scenārijiem. Katrs no šiem stāstiem ir atšķirīgs, tomēr man, klausoties šajos stāstos, ir radušās pārdomas, vai šādi stāsti, uzklausīšana, komentēšana var pašu cilvēku novest no viņu vērtību kursa vai šo vērtību kursu paplašināt.

Cilvēki diezgan bieži grib citu cilvēku un sabiedrības acīs izskatīties labāk nekā viņš patiesībā ir, radīt ilūzijas par savu lielisko dzīvi, priekšzīmīgo un ētisko uzvedību. Es šādus cilvēkus noteikti nenosodu, visticamāk, ka esmu starp viņiem. Tomēr kādreiz manas domas bija drošas, ka šo cilvēku dzīve, protams, ar nelielām novirzēm, arī ir tik apburoša, kā šie cilvēki to atspoguļo. Līdz ar to arī es pats, protams, ar nelielām novirzēm, centos dzīvot tādu sabiedrībā pieņemtu un vispāratzītu dzīvi.

Vairāk paklausoties cilvēku stāstus, ieklausoties un citreiz arī nedaudz ieskatoties cilvēku dvēselē, secinu, ka visiem šiem cilvēkiem ir noslēpumi. Tos nevar saukt par noslēpumiem, bet tādas rīcības, kas ir nedaudz vairāk nost no vērtību kopuma, morāles un ētikas kompasa, kas ir vispārpieņemts. Līdz ar to arī pašam, uzklausot cilvēkus, runājot, sāk likties, ka vērtību kopums paplašinās, arī šo cilvēku rīcības, lai arī apspriežamas un diskutējamas, proti, par to adekvātumu un vispārējo labumu, ir iekļaujamas tādās vispārējās vērtībās.

Tas rada grūtības pareizi izšķirt, cik tālu var iet. Paklausoties runas un stāstus, notikumus, kas nenoliedzami ir interesanti, pats arī sāc neapzināti paplašināt savu vērtību lauku un darīt, iespējams, sliktas lietas. Sākotnēji tas tiek attaisnots, ka citi to dara, tāpēc es arī varu, bet pēc tam jau tu to sāc iekļaut tādā kopējā sabiedrības vērtību sistēmā.

Dažkārt dzīvē ir tāda ļoti tieva un miglaina līnija, lai cilvēks pats spētu izšķirt, vai viņa rīcība ir pieņemama vai nē. Visu sarežģītāku padara tas, ka katram šī līnija ir stipri individuāla. Tāpēc ir jāspēj izkristalizēt to savējo, kā arī būtiski izprast, ka līnija var virzīties gan uz vienu, gan otru pusi. Tev var vairāk darbības likties pieņemamas vai mazāk atkarībā no kultūras, kurā atrodies, cilvēkiem, kurus satiec, vērtībām, kurām tu tici un iemieso.

Ļoti būtiski ir arī nenonākt tādā mazā burbulī, kur visi dara relatīvi sliktas lietas, bet tās sāk likties labas, jo visi apkārtējie tās dara, tāpēc pats arī sāc tās atzīt un darīt, iekļaut savās vērtībās. Ir jāspēj attālināties un vismaz censties objektīvi izvērtēt, saprast, cik daudz ir par daudz.

Šoreiz tāds nedaudz cits sentiments nekā ierasts. Jauns gads sācies, jaunas domas prātā. Aiz loga ir skaista ziema, laikam ir jāsāk mazāk prātot, vairāk darīt. Tikmēr cenšos identificēt, atrast un iegrožot tās vērtības, pēc kurām vēlos vadīties, lai varu ar drošu pārliecību teikt, ka esmu labs cilvēks. Lai gan, ja par to rodas šaubas, tad jau ir problēma. Mīlestības nekad par to neļauj šaubīties, vismaz man.

Noslēgšu ar pasaulīgu citātu – vakars ir klāt un man vajag ieslidināt!

karlis