Lai veiksmīgi iesāktu rakstu, ir jāpievēršas saturam un būtiskuma novērtējumam. Daudzas domas prātā ceļo, dažkārt pat nezinu, kur tās paust. Esmu atsācis skriet, atsācis domāt par jaukām lietām, atsācis sapņot un pacelties spārnos.
Dzīve ir kalnaina, ir augšas un ir arī lejas. Es daudz domāju par to balansu, par nepieciešamību rast vidusceļu. Lejas sabalansēt ar augšām, augšas ar lejām. Kad biju izšķiroši jaunāks, tad domāju, ka tas ir pareizais veids, kā vest dzīvi uz priekšu.
Nevaru noliegt, ka daļa no manis tā domā vēl joprojām. Tomēr aiz vien aktīvāk parādās tā otra daļa, kas maigi ausī noteic, ka tu nevari izjust īstu prieku, ja tu neizjūti īstas sāpes. Tu nevari uzkāpt augstākajā kalnā, kamēr neesi bijis viszemākajā ielejā. Es gan pats ar saprāta daļu, kas aizņem lielāko platību no maniem domu pauguriem, īsti nezinu ticēt tam vai nē.
Atsaucoties uz pagātni, esmu izteicis viedokli, ka ir jāļaujas jaunajam, visam jaunajam, ka pārmaiņas ir labas, tās ved uz priekšu, palielina veiksmi, kā arī piesātina dzīvi. Es nekādā gadījumā neatkāpjos no šī, tā teikt, vēstījuma. Pārmaiņu būtībā un izpausmē slēpjas tā atslēga, lielais jautājums, kas beigās ir atkarīgs no katra paša.
Es vēl joprojām uzskatu, ka pārmaiņas ir izdošanās atslēga, argumentējot, ka bez pārmaiņām nav kustība – virzība uz priekšu. Tomēr vēl lielāka nozīme par pašām pārmaiņām ir to apjomam, garam, virzībai un mērķim. Šis ir jautājums, kas ir atkarīgs no katra paša cilvēka, vai viņš vēlas lielas pārmaiņas, mazas pārmaiņas, pārmaiņas tik normālas, ka tās virza uz priekšu, bet nevelk uz leju, kā arī neceļ uz augšu.
Atgriežoties pie ievada daļas, proti, ka nevari būt laimīgs līdz galam, ja neesi bijis līdz galam bēdīgs. Manuprāt, tas ir nesaraujami saistīts ar pārmaiņām, to amplitūdu.
Cilvēkam reizēm rodas sajūta, ka ir iespējams paredzēt nākotni. Nevar noliegt, ka reizēm arī tā var likties, jo pareģojumi piepildās, bet caurmērā tā ir fikcija. Ar to vēlos uzrunāt argumentu, ka nekad nevar zināt – vai pārmaiņas uz kurām ejam nesīs veiksmi, vai tieši otrādi.
Tas noved līdz neizbēgamam stāstam par risku. Jo cilvēks uzņemsies lielāku risku, jo lielāka iespēja iekļūt veiksmē vai tieši otrādi. Ja cilvēks uzņemas veikt milzīgas pārmaiņas, tad, jo nākotni nevar paredzēt, ir jārēķinās, ka tās var rezultāties gan pozitīvi, gan negatīvi. Jo mazākas pārmaiņas tiek uzņemtas, jo mazāks var būt tas pozitīvais vai negatīvais.
Laikam jau viss, ko vēlējos sacīt, ir, ka riskus ir nepieciešams sabalansēt. Nevajag dzīvot bez riskiem un izdzīvot tikai mazas pārmaiņas, bet nevajag arī pārsātināt tā, lai pēc tam būtu žēl. Ikvienam cilvēkam ir jāatrod sava riska aptetīte un pie tās jāpieturas, lai nerastos situācija, kurā cilvēks vairs nezina, kur likt lielās bēdas vai izpaust neizmērojamo prieku.
Tas viss noved pie gala secinājuma, ka katram cilvēkam ir sava izpratne par to, kas ir īstas skumjas un patiesi prieki. Katram cilvēkam ir jādzīvo tā, lai izdzīvotu abas šīs emocijas, jo tikai tas spēj dzīvei piešķirt patieso krāsu un elpu. Tas palīdz puķēm dzīvot un kukaiņiem elpot, tieši tāpāt kā pārmaiņas.
Novēlu vasarīgas un veiksmīgas pārmaiņas ikvienā dzīves jomā, lai sasniegtu maksimāli labāko un kvalitatvāko rezultātu, ko vien var iedomāties. Ar domu par dzīves kvalitiātes uzlabošanu!
Atruna: Centos šo rakstu caurauklot, bet tas nenozīmē, ka turpmākos rakstos savas domas neturpināšu mētāt turpu šurpu, lai zustu izpratne gan man, gan kādam citam varbūt klātesošam.
karlis