Jāteic, ka pēdējo 4 gadu laikā kopš vairs aktuāli nedarbojos memuāru pasaulē ir bijuši gan neskaitāmi skaisti momenti, gan daudzas vilšanās. Varbūt īsumā jāpastāsta, par ko tad īsti runāju.

Sākšu akcentējot, ka daži cilvēki uz mani šobrīd atsaucas kā uz “viņu”, nevis Kārli. Visiem šiem cilvēkiem vēlos norādīt, ka es daudz labprātāk būtu Kārlis, vismaz Jēkabs. Uzskatu, ka nekad neesmu bijis tik bezpersonisks, ļauns, neģēlīgs, lai būtu izpelnījies tādu uzrunu.

Esmu pabeidzis vidusskolu, ieguvis bakalaura grādu, uzsācis darba gaitas, aprecējies. Cenšos izdzīvot katru mirkli, kuru šī dzīve piešķir. Kā jau ir nojaušams, ir bijuši gan bezgala skaisti notikumi, gan bezgala skumji.

Jāteic, ka jau 2017. gada maijā centos atsākt rakstīt, bet tas viss beidzās ar dažiem skumjiem dzeļojiem (sk. http://iva-ns.blogspot.com/). Šobrīd esmu pacēlies nākamajā līmenī, proti, rakstu jau zem sava domēnvārda, kas ļauj izvērsties plašāk un nejusties kontrolētam.

Domāju, ka pirmajai reizei pietieks. Vēl, domājot par noslēgumu, es mīlu dzīvi. Viss, kam ir jāiziet cauri, mūs padara stiprākus, labākus un veselākus garā. Ir jātic sev, jāelpo svaigs gaiss un, atgriežoties pie ievada, jāsauc cilvēki īstajos vārdos.

Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.

karlis